Stāsts par skudru un sienāzi bērniem
Reiz skudra un a sienāzis dzīvoja sulīgi zaļā pļavā. Skudra bija strādīga un visu vasaru pavadīja, vācot pārtiku un glabājot to ziemai. Toties sienāzis visu vasaru pavadīja dziedot un dejojot, nepūloties savākt barību.
Skudra saprata, ka tuvojas ziema un ka viņam ir jāsagatavojas, jo rudens dienas kļuva īsākas un temperatūra pazeminājās. Viņš pielika daudz pūļu, lai iegūtu pēc iespējas vairāk pārtikas. Neskatoties uz to, ka bija ziema, sienāzis turpināja dziedāt un dejot.
Skudra bija silti un omulīgi savā jaukajā pazemes mājā, aizraujoties ar visu uzkrāto pārtiku, kad uznāca pats pirmais ziemas sniegs. Sienāzim trūka barības un pajumtes, un viņš bija izsalcis un vēss.
Viņš piegāja pie skudras un lūdza ēst. “Lūdzu, Skudra, es negatavojos ziemai kā tu. Vai jūs varat atlicināt daļu no ēdiena?"
Skudra brīdi padomāja un teica: “Piedod, sienāzi, bet es visu vasaru smagi strādāju, lai savāktu šo barību. Es nevaru to vienkārši atdot kādam, kurš nav veltījis laiku, lai sagatavotos.
Sienāzis saprata savu kļūdu un apsolīja nekad vairs nebūt tik slinks un nesagatavots. Kopš tās dienas viņš pavadīja savas vasaras, vācot pārtiku un gatavojoties ziemai. Viņš vienmēr atcerējās vērtīgo mācību, ko skudra viņam bija devusi.
Stāsta morāle
Stāsta morāle ir tāda, ka ir svarīgi plānot nākotni un sagatavoties tai. Lai gan var būt vilinoši dzīvot mirklī un baudīt tagadni, ir svarīgi apsvērt, ko nākotne var sniegt, un veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka esam tam gatavi.